Pūsēnu kalns – visaugstākā piekrastes kāpa Latvijā, no kuras paveras fantastisks skats pār koku galotnēm uz Baltijas jūru. Lai to baudītu, ir vērts paņemt līdzi kādu dzērienu un uzkodu piknikam. Pūsēnu kāpas pastaigu taka ir 1,3 km gara, stāvākās vietās ir ierīkotas kāpnes.
Kalns vai kāpa?
Pēc izcelsmes – kāpa, bet vietējie to vienmēr saukuši par kalnu, jo mūspusē augstu vietu ir maz. Pūsēnu kalns viens no vispopulārākajiem tūrisma objektiem dabas parka “Bernāti” teritorijā un ir aizsargājams dabas piemineklis. Tā absolūtais augstums ir 37 metri, relatīvais – 29 metri karjera pusē, bet ziemeļu un austrumu pusē sasniedz pat 31 metru.
Smiltis aprok ap 80 māju
Kalns veidojies laikā no 1785. līdz 1835. gadam, kad pēc mežu izciršanas ugunsgrēka rezultātā plūstošās smiltis apraka ap 80 saimniecību, arī Pūsēnu mājas, kur tolaik dzīvojusi mežsarga ģimene. Kāpa arī nosaukta šo māju vārdā. Cik zināms, Pūsēna ģimene pārcēlās dzīvot citur.
Lai apturētu postošo smilšu pārvietošanās procesu, tika veikti nopietni kāpu nostiprināšanas darbi. Krūmu stādīšana un zāles sēšana nelīdzēja, tādēļ izstrādāja īpašu projektu. 1836./37. gada ziemā 400 vīru stājās pie darba: apsedza kāpas ar nostiprinātu žagaru kārtu, kāpu klajumus apjoza ar 5 pēdu augstu žogu 32 verstu garumā. 700 saimnieku no Rucavas un Nīcas pagastiem, kā arī privāto muižu ļaudis par lētu naudu saveda materiālus. Līdzās žagariem virs smilšu klajumiem klāja meldrus no Liepājas un Papes ezeriem, kā arī jūras mēslus. Segtos klajumus apstādīja ar krūmiem un kokiem un apsēja ar zāļu sēklām. Pavisam iestādīja 242 000 jaunu kociņu.
Silikāta ieleja padomju gados
Padomju gados Pūsēnu kalns izmantots kā smilšu ieguves vieta un tajā ticis ierīkots karjers, tomēr kāpas virsotne ir palikusi neskarta.
20. gadsimta 1950. gadu beigās Latvija piedzīvo īstu būvniecības bumu. Atjaunota tiek arī smagi cietusī pēckara Liepāja un tās apkārtne. Ātros tempos tiek būvētas jaunas fabrikas, lielajam darbaspēka pieplūdumam nepieciešamas dzīvojamās mājas. Lai apmierinātu milzīgo pieprasījumu pēc celtniecības materiāliem, 1959. gadā darbību uzsāk Liepājas silikātķieģeļu rūpnīca. Ražošanā nepieciešamā baltā smilts tiek iegūta no netālu esošajām piekrastes kāpām. Uz dienvidiem no pilsētas top vairāki piejūras karjeri. Lielāko iespaidu šie darbi atstāj Pērkones apkārtnē, kā rezultātā līdz mūsdienām nav saglabājusies neviena šajā apvidū reiz tik raksturīgā augstā kāpa. Kad resursi tur izsmelti, ieguves vietas tiek ierīkotas arī pašos Bernātos. Piecgades plāni un nerimstošā vajadzība pēc 3,5 kg smagā baltā klucīša ir pamats, lai te taptu savdabīga Silikāta ieleja vairāku kilometru garumā.
Visbeidzot pienāk brīdis, kad 1970. gadā rūpnīca nolemj ķerties klāt arī Pūsēnam. Pirms racēji tiek nosūtīti uz kāpu, ģeologi secina, ka Pūsēna smilts pietiks vairākiem gadiem, un arī pats izejmateriāls ir labas kvalitātes. 1970. gadu sākumā fabrika spēj saražot 24 miljonus ķieģeļu gadā. Vietējais laikraksts informē: “Organizējot darba sardzi par godu Ļeņina 100. dzimšanas dienai, Liepājas silikāta ķieģeļu ceha ļaudis uzņēmās sociālistiskās saistības izpildīt četru mēnešu plānu līdz 22. aprīlim. 17. aprīlī ceha strādnieki ziņoja par plāna izpildi. Celtnieki saņēmuši 7,71 miljonu silikāta ķieģeļu.”* Tiesa, mazliet vēlāk presē parādās ziņa “…ar pašreizējo jaudu turpmāk praktiski nebūs iespējams apmierināt pieprasījumu. Vajadzēs 50 līdz 80 miljonus.”** Dzīvē tas nozīmē, ka šādam apjomam būs nepieciešams vismaz 100 000 m³ smilts. Sekas ražošanas kāpinājumam gan ir negatīvas. Arvien biežāk top brāķis. Iemesli ir dažādi: rūpnīcas strādnieku nekompetence, steiga, fabrikas nekvalitatīvās iekārtas, kuru dēļ galaprodukts ir dažāda izmēra un svara. Milzīgā pieprasījuma dēļ celtniekiem mēdz atdot ķieģeļus līdz galam neatdzesētus, un pārvadājot tie drūp. Tas viss kalpo par iemeslu, kādēļ pat līdz mūsdienām ir saglabājies skeptisks viedoklis, kad runa ir par celtniecības materiālu, ko zinām kā padomju laika silikāta ķieģelis. Bēda gan nav tikai ķieģeļa kvalitātē.
Kāpas apgūšana turpinās vairākus gadus līdz brīdim, kad cilvēki atjēdzas, ka tiek nodarīts neatgriezenisks kaitējums dabai. Jāpateicas dabas aktīvistiem. Liela loma arī vietējiem žurnālistiem, jo arvien biežāk parādās tam laikam netipiski, kritiski raksti par šo tēmu.
Visbeidzot astoņdesmito gadu sākumā smilšu norakšana tiek pārtraukta pavisam. 25 cm garā, 12 cm platā, 6,5 cm biezā silikāta ķieģeļa sastāvā 90 % bija baltā smilts (pārējie 10 % kaļķakmens un citas saistvielas). Rakšana pie jūras turpinājās vairāk nekā 20 gadus. Paradoksāli, ka skaistās Baltijas jūras kāpas bija iemesls tam, lai valstī taptu ne vienmēr pašas estētiskākās ēkas. Toreiz gan laiki bija tādi. Kāpu smiltis pārtapa Vītolu ielas piecstāvu būvēs Liepājā, kolhozu administrācijas ēkās un fermās, iespējams, pat tavā privātmājā.
Uzkāp Pūsēnā!
Varam vien mierināt, ka daļiņu no leģendārās Pūsēnu kāpas šodien varam atrast gandrīz visā Latvijā. Bet ja esi tepat Bernātos, aizbrauc un uzkāp Pūsēnā. Tas ir pavisam netālu!
* laikraksts “Komunists” (1970. g. 18. aprīlis)
** laikraksts “Komunists” (1970. g. 10. novembris)
