Ciemata vēsture

Kurzemei kļūstot par Krievijas guberņu 1830. gadā, Vilhelms fon Šneiders sagatavoja speciālu nolikuma projektu par dzintara ieguvi un krasta apsardzes izveidošanu Kurzemes guberņā. Tajā tika paredzēts, ka vispirms jāizveido dzintara ieguves pārvalde ar noteiktām amatpersonām, apgabala priekšnieku un vairākiem krasta uzraugiem, kuriem, savukārt, būtu pakļauts attiecīgs skaits zvejnieku un krasta uzraugu. Atbilstoši šim nolikumam, Pērkones pagastā piecas ģimenes ieguva tiesības lasīt dzintaru Valsts vajadzībām. Bernātos šīs tiesības ieguva Čauru ģimene, par ko liecina 1830. gada 6. jūnijā noslēgtais līgums ar Krievijas finanšu ministrijas Valsts palātas saimniecības nodaļu. Līgumā ļoti smalki tika aprakstīti dzintara lasītāju pienākumi un beigās nācās parakstīties zem zvēresta: “Es, Čaure Jānis Kriša dēls no Pērkones pagasta Čauru mājām zvēru pie visuvarenā Dieva, ka es gribu un man vajag visgaišākajai gaišībai, visvarenākajam manam valdniekam būt uzticīgam un paklausīgam uz dzintaru, laika

apstākļiem un vējiem, būt allaž vērīgam, lai dzintaru skalotu ar tā un nenogurstoši dienu un nakti, gan vasaru, gan ziemas laikā, dažādos laika apstākļos, vētrās un vējos iesmeltu un vāktu, un, ja būtu vajadzīgs, to no kalna izraktu un saglabātu ar tīru sirdsapziņu, nekā no tā, ne mazumu, ne lielumu neatstātu sev, ne mazāko daļiņu no tā, ne dot kādam, ne ļaut ņemt, bet to labprāt un godīgi pasniegt krasta apsargam, tāpat nepieļaut savai sievai, ne bērniem, ne saviem ļaudīm, ne arī kādam citam ne visniecīgāko daļiņu ne slepus, ne redzot neatļaut aiznest un izšķērdēt, bet visu šo dzintaru mana visžēlīgā valdnieka labā visgodīgākā ceļā nodot, lai to ieraksta rēķinā, tāpat robežu uzraugiem un citiem krastmalas vērotājiem, par cik tādi ir viņu amati, izrādīt pienācīgu paklausību un izpildīt visu, kas attiecas uz viņa imperatoriskās augstības interesēm, labprātīgi un bez ierunām ievērojot pienācīgā kārtā krastmalas nolikumu. Un lai man tur palīdz Kungs tas Dievs un viņa svētais vārds”.

Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes 1924. gada 27. septembrī sajūsmā izteiktie vārdi “Te ir jābūt kūrortam.” ir iemūžināti piemiņas akmenī, kas uzstādīts Bernātos, ar dižām priedēm apaugušas iekšzemes kāpas spicē. Šim novēlējumam nebija lemts piepildīties, jo sākās karš. Šobrīd šajā vietā ir izveidots dabas parks “Bernāti”, kas piesaista ne tikai vietējo iedzīvotāju interesi, bet arī ceļotājus no Eiropas un visas pasaules.

Var rasties jautājums, kurš tad bija tas pirmais, kuram radās doma par kūrorta izveidi Bernātos? Iespējams, šo interesi par Bernātiem radīja Liepājas tuvums, pareizāk sakot, šī vieta atradās relatīvi tuvu Latvijas vienai no lielākajām pilsētām un ostai. Kopš Liepājas ostas padziļināšanas un tirdzniecības sakaru strauja uzplaukuma, Liepāja sāka strauji attīstīties. Izveidojās bagāto ļaužu slānis, kas ne tikai izklaidējās pilsētā, bet vasarās meklēja atpūtas iespējas ārpus pilsētas. Liepājā 19. gadsimta otrajā pusē sāka strauji attīstīties rūpniecība, tika atklāts Liepājas–Romnas dzelzceļš, veidojās kūrorta un peldu iestādes, kas veicināja citu valstu tirgotāju un aristokrātijas pieplūdumu pilsētā. Jēkabs Janševskis savā vēsturiskajā romānā “Dzimtene” piemin, ka šajā pusē 19. gadsimta vidū viesojušies un medījuši trīs Krievijas ķeizari. Savukārt, kādam Liepājas ārstam radusies ideja skaistajos mežos ierīkot sanatoriju, bet tas nav realizējies, jo pārcelts darbā uz Karalaučiem. Kā vēsta periodika.lv atrodamā informācija, jau 1881. gada 20. augustā Baltijas guberņas Kroņa īpašumu pārvalde izsludināja desmit apbūvei domātu zemes gabalu rentes tiesību izsoli. Katra zemes gabala lielums esot bijis 800 kvadrātasis, un tie atradušies Kroņa meža 13. kvartālā, netālu no Bernātu kroga, 15 verstu attālumā no Liepājas. Nav zināms, kas notika ar šiem zemes gabaliem, bet 1897. gadā no Kroņa meža vēl tika atdalīti 46 villu apbūvei domāti zemes gabali un izrentēti dažādām personām.

20. gadsimta pašā sākumā Liepājas domniekam K. Burkevicam radās ideja izveidot dzelzceļa satiksmi starp Liepāju un Palangu, vēlāk savienojot to ar Mēmeli (Klaipēdu). Šim dzelzceļam bija jāiet caur Bernātiem, Mietragam līdz Papei un tālāk uz Paurupi (Rucavu). 

Pēc tam caur Sventāju uz Palangu. Padomā bija arī dzelzceļa līnijas atzars uz Lukni. Dzelzceļa projektā tika paredzēts, ka līnija ies caur lieliem, neskartu mežu masīviem un līdz ar to būs iespējams attīstīt mežistrādi un kokmateriālu transportēšanu uz Liepāju. Turklāt posms Liepāja–Mietrags tiks intensīvi izmantots atpūtnieku vajadzībām. Tika dibināta dzelzceļa būves sabiedrība, kuras dibinātāji bija jau pieminētais Burkevics, advokāts Mellville Liepājā, inženieris Ādolfs Hemme no Berlīnes un Laukžemes barons Alberts von Stempels. 1908. gada 1. augusta avīzes, tai skaitā “Dzimtenes vēstnesis” ziņo:

“Liepājas trešā dzelzceļa lietā no Pēterburgas pienācis ziņojums: Projekts par Liepājas trešā jeb dienvidus dzelzceļa būvi, pēc tam, kad tas bija ticis pieņemts ministru padomē, kā arī valsts padomē, 14. jūlijā šogad Visaugstāki apstiprināts uz bijušā valsts domnieka K. Burkevica vārdu. Šis jaunais dzelzceļš, kura būve šim brīžam aprēķināta līdz Rucavai, 43 verstis uz dienvidiem no Liepājas, tiks vēlēki stiepts uz Lietavu un uz Prūsijas robežu.”

Cik zināms, tad šīs idejas realizēšanai jau tika izveidota akciju sabiedrība un tika tirgotas akcijas. Diemžēl projekts tā arī netika realizēts. Vēl zināms, ka 1909. gadā tika lauzti līgumi ar tiem, kas 1897. gadā izrentēja 46 zemes gabalus villu celtniecībai, jo tā arī neviena villa divpadsmit gadu laikā netika uzcelta slikto piebraucamo ceļu dēļ un šie zemes gabali tika nodoti Burkevica rīcībā. Turpmākos plānus izjauca Pirmais pasaules karš.

Kad tika nodibināta Latvijas brīvvalsts, divdesmito gadu sākumā atdzima doma par to, ka Bernātos jāveido kūrorts. 1923. gada 5. maijā Liepājas „Pēterpils viesnīcas” īpašnieks Jēkabs Zelmenis sasauca Liepājs Kūrmājas zālē sabiedrisko darbinieku apspriedi, lai lemtu par tādas biedrības nodibināšanu, kura rūpētos par Liepājas peldvietu izbūvi un Bernātu kūrorta nodibināšanu. 

Līdz 20. gadsimta sākumam bernātnieki zvejoja ar mazām piekrastes laivelēm. Gadsimtu mijā daži bernātnieki izskolojās un sāka strādāt uz lielajiem pasažieru un tirdzniecības kuģiem. Tā Šauris Miķelis, ap 1905. gadu, strādāja uz Krievijas–Amērikas pasažieru līnijas tvaikoņa RUSSIA. Vēlāk (ap 1911. gadu) Jēkabs Smiltnieks strādāja uz tirdzniecības kuģa un apbraukā visu pasauli. Diemžēl iet bojā kuģa katastrofā.

Pirmā pasaules kara laikā daudzi bernātnieki dodas bēgļu gaitās. Ir zināms, ka Jānis Smiltnieks atrod patvērumu un darbu Jaroslavļā, viņa māsīca – Vitebskā.

Jau minētais Šauris Miķelis strādāja uz kuģiem un rakstīja vēstules no tālajiem ziemeļiem – Arhangeļskas.

Nodibinoties Latvijas brīvvalstij, bernātnieki atgriezās dzimtenē un uzsāka saimniekošanu savos īpašumos. Dotā brīvība un pasaules pieredze rosināja arī citus bernātniekus izglītoties. Zvejnieki tiecās apgūt jūrniecības lietas, ieguva motorlaivu vadīšanas tiesības un 1922. gada 7. novembrī nodibināja zvejniecības biedrību “Vilnis”. 

Tas lika vietējiem zvejniekiem domāt par pāriešanu uz modernākām zvejošanas metodēm. Tie, kuri nebija spējīgi sekot jaunajām vēsmām, bija spiesti atteikties no zvejniecības. Vilis Veldre savā grāmatā “Dzīve pie jūras” 1935. gadā raksta, ka daudzi no Bernātu ciema zvejniekiem pārgājuši zemkopjos un dārzniekos, dzīdami laivas jūrā tikai vaļas brīžos, kad nav jādzen arkls pa vagu, un cilādami airus tikai tad, kad nav jācilā izkapts vai dārza lāpsta. To nevarot teikt par visiem, jo pēc oficiālās statistikas Bernātu–Pērkones jūrmalā uz kādiem simts puszvejniekiem ir vēl, nudien, kādi 6 īsti zvejnieki.

Tad sākās otrais pasaules karš ar visu no tā izrietošām sekām.

Pēc kara Latvija tiek iekļauta PSRS sastāvā un visu dzīves procesu vadīšana nonāk Komunistiskās partijas rokās. Bernātniekiem nācās dibināt zvejnieku arteli, kuram tika dots nosaukums “Sarkanais karogs”. Par arteļa vadītāju ievēlēja Klāvu Dravenieku.