Pēc vētrām jūra izskalo krastā mazos saules akmentiņus, kurus vērīgie arī atrod.
Tomēr jābūt uzmanīgiem, lai dzintaru nesajauktu ar ātri uzliesmojošo fosforu, kas reizēm tiek izskalots Bernātu pludmalē. Ieteicams gabaliņus nelikt kabatās un neturēt rokās, bet gan kādā traukā, līdz esi drošs, ka siltumā tie neuzliesmo.
Grieķi dzintaru dēvēja par elektron jeb “saules matēriju”. Romieši uzskatīja par tikpat vērtīgu kā zelts. Vismaz 40 miljonus gadu vecs. Sastāvs: ogleklis 67–81 %, ūdeņradis 8,5–11 %, skābeklis ap 15 %, sērs 0,46 %. Dzintars jeb saules akmens ir sacietējuši sveķi, kas dāsni lāsojuši no mūžamežā augušām priedēm un tūkstošiem gadu skalojušies uz krastu. Visdāsnāk jūra dzintaru izskalo no Latvijas Kurzemes piekrastes līdz Polijas robežai, bet visbagātākā gan ar jūras, gan sauszemes dzintaru ir Sembijas pussala Kaļiņingradas apgabalā, kur Jantarnajas atradnēs iegūst aptuveni 90 % no visas dzintara ražas pasaulē (ik gadu ap 700 tonnu).
