Atrisinājām visu
Viens no maniem līdzstrādniekiem, kā es viņus dēvēju, bija mežsargs. Kā jūs saprotat, apkārtnes pazinējs. Tātad – informācijas nesējs.
Kaut kā tā bija iegājies, ka mēneša nogalēs mēs, draugu pulciņš, devāmies pie viņa uz pirti. Man dzirnakmeņu atrašanās vietu saraksts, mežsarga kungam skanoši klunkurējošais bagāžnieku kastes saturs. Tāda ir dzīve.
Lieki piebilst, ka šajās mazajās izklaidēs pulciņš sastāvēja tikai no vīriem.
Iedomājieties, mazliet no pamatiem noslīdējusi pirts. Ezerā sakliedzas gulbji. Mēness atspīd pret siena zārdu atstutētajā dakšas kātā, daudzu roku nogludinātajā.
Asaras sariešas acīs.
Tajā laikā ļoti populāra bija dziesma par vālodzīti. Nepagāja ilgs laiks, kad no pirtiņas jau skanēja “Vālodzes balss”…
Mežsargam kaimiņos dzīvoja muzikants. Pūtējs, kas arī kuploja mūsu saimi. “Paklausies, vālodzītei ir vajadzīga tava taure,” sacīja mežsargs. Bet, kā zināms, laukos pūtēji reti pūš vieni. Sapulcējās visi.
Kā iekšā tikšanas biļete kalpoja mežsarga jautājums: vai tev ir dzirnakmens? Interesanti, kā uz šādu jautājumu var atbildēt? Tikai apstiprinoši.
Dzirnakmeņu atrašanās vietu saraksts pildījās, skanēja “Vālodzes balss”, lauku pūtēju spēcīgās taures aiztrenca atpakaļ mežā rudzos atgūlušās meža cūkas…
Pret rītu, es nezinu kādas mānijas iespaidā, mans līdzstrādnieks nepārtraukti atkārtoja, ka labi būtu nokaut teļu. Pie vienas braukšanas gaļiņu aizvest nodot vēl tolaik strādājošajā gaļas kombinātā.
Būdami īsti vīri, to arī izdarījām. Atceros, ka, braucot uz mājām, man prātā iesitās un iegravējās dzejoļa rindas:
Kāds naktī teļu kauj
Kāds novēlojies
Gaļas
Tīkotājs…
Visvaldis Vecvagars
